семь draugiem.lvtwitter.comfacebook.comDrukāt

Sērga must go on!

Kaut kas nenoteiktā secībā, jeb 7 lietas par mani

  • Mūzika Über Alles – nespēlēju (arī negribu), nedziedu (lai gan ir pamats domāt, ka dziedāmā rīkle ir), nelasu notis (nav īsti vajadzības, jo skat. iepriekš), bet klausos- daudz klausos un nepārtraukti turu ausis vaļā, lai atrastu kaut ko, ko paklausīties vēl. Kad biju maziņš, tāpat kā visi klausījos umc, umc, umc- apnika un sāka briesmīgi nepatikt. Tad iepatikās Aerosmith un vēl šis tas no sērijas, ilgi fanoju, bet secināju, ka pa jestru un vienkāršu. Tad vēstures skolotājs (paldies, skolotāj Liepiņ!) man atnesa kasetes ar Pink Floyd “Darks Side of the Moon” un Black Sabbath “Master of Reality”. Tad tik sākās 🙂 Rezultātā- vidējais pilsonis nezin vismaz pusi no izpildītājiem un grupām, kas ir manā mūzikas kolekcijā. Liepiņam jāsaka paldies arī par svarīgo melomāna postulātu- visu nevar klausīties, jātaupa laiks un jāspecializējas 😉
  • Garais ceļš līdz C++ – 1995. gadā tiku pie interneta (Netscape 2.0 laiki). Tad tapa arī mana pirmā lapa, kuru izvietoju Geocities. Ar HTML ātri kļuva garlaicīgi, tāpēc sāku server side programmēšanu perl‘ā (PHP vēl bija bērnu autiņos). perl zināšanas vēlāk ļoti noderēja darbā, kas tad arī lielā mērā nodrošināja ilgstošu interesi par šo valodu. Tad ietājās periods, kad ierakšanās darbos, bitos un baitos, man palīdzēja saglabāt skaidru prātu. Lai būtu interesantāk rakties izdomāju nomainīt instrumentu- tā  C++ kļuva par manu galveno lāpstu, ar kuru roku vēljoprojām.
  • Vecmāmiņa – Nekad neesmu gājis bērnu dārzā. Kamēr vecāki pa darbiem un māsa skolā, es dzīvojos ar vecmammu. Garlaicīgi nebija- brokastīs taisījām un ēdām kartupeļu pankūkas, “apaļos” kartupeļus un “bada” klimpas, ciemojāmies pie vecmammas draugiem, vasarā gājām lasīt tējas, ķērām kolorādo vaboles savā dārziņā, pa TV skatījāmies “В мире животных” un “Вокруг света”… Vecmamma vakaros strādāja kolhoza garažās par apkopēju- kamēr viņa uzkopa, es pētīju traktorus, mašīnas un citu lauku tehniku (dažādu izmēru un pielietojumu gadžeti man patika jau tolaik). Bērnībā nepagāja diena, kad es viņai nepaprasītu: “Cik Tev gadu?”, bet atbilde vienmēr bija “Tik, cik mežā stradu!”. Man, vienkārši, patika tas, kā viņa izrunāja vardu “stra(z)di”.
  • Krievu valoda – Zinu to gandrīz tikpat ilgi, cik sevi atceros, lai gan pirmo reizi runāju ar cilvēku, kuram tā ir dzimtā valoda, kad man jau bija 16. Bērnībā mana iecienītākā izklaide bija filmu skatīšanās kopā ar vecākiem, bet toreiz tās visas bija krieviski. Tiklīdz es izdridēju kādu vārdu, kuru nezinu, jautāju mammai vai tētim, lai iztulko. Iesākumā jautāju diezgan bieži- brīnos kā mani vecāki to izturēja (sīkais kurš 50x stundā prasa “A ko tas nozīmē?” 😀 ).
  • Londona – Tā ir pilsēta, kura uz mani atstāj narkotisku efektu. Šaubos, ka spētu tur dzīvot ilgstoši, bet laiku pa laikam man tā ir jāapmeklē. Urbānais bardaks, metro, “raibie” cilvēki, Leicester Square kinoteātri un Pizza Hut, Northern Line uz ierasto naktsmītni, Oyster Card zilie vāciņi, Portabello road market sestdienās, kaitinošie atdalītie ūdenskrāni, Thames un tās daudzie, man īpašie tilti, Poļu un Turku pārtikas veikaliņi, īsts BBC pa TV, Greenwich grāmatu veikaliņi, Regent’s Park dīķis, St. Katharine’s doki, Wetherspoon un pinte Guiness, Tube map
  • Foto prieks – Patīk bildēt savam priekam, bet, ja bildes patīk arī kādam citam, tad priecājos, ja nepatīk, tad nesatraucos. Neesmu profesionālis un nevēlos tāds būt! Bildējot visvairāk patīk tas, ka to darīt nav vienkārši- ir jāmācās, ir jāapdomā un jāpiedomā, bet reizēm jāpaspēj noķert un saglābt. Man ļoti nepatīk samākslots un pār-photoshop’ēts foto, nepatīk, ka cilvēki pozē, nepatīk, ka saka, lai nobildē to/šito, ienīstu HDR. Fotografēšana ir hobijs, ar kuru nevēlos pārcensties, lai tas pēc iespējas ilgāk man sagādātu prieku!
  • Murgi – :electric: Bērniem parasti ir laba iztēle! Man arī bija- īpaši uz visādiem mošķiem un raganām, bet ar iztēli bija par maz, jo visi mošķi un ļaundari no pasakām un filmām, sāka uzrasties man sapņos. Bērnībā regulāri modos no murgiem, dažreiz  pat skrēju pie vecākiem, neskatoties, ka man bija kauns izrādīt bailes. Šie murgi mani nekad nav atstājuši- es vēl arvien redzu sapņus, kuri pārspēj šausmu filmas visos to aspektos. Viens gan ir mainījies- esmu pieradis un mani tie jau sen vairs nebiedē un nemodina. Tas tā nav tāpēc, ka tie man būtu kļuvuši saturiski pieņemami, bet gan tāpēc, ka ir izveidojusies spēcīga ne/realitātes izjūta.

E.

P.S. Visi tie, kuriem varētu piedāvāt turpināt septiņošanu, to jau sen ir izdarījuši :p

Atbilde

Log in