Mūzika

• Gada grupa - King Creosote & Jon Hopkins (paldies Tomam);
• Gada albums - Diamond Mine no tiem pašiem čaļiem;
• Gada dziesma - Bats in the Attic no tiem pašiem čaļiem uz tā paša albuma;
• Gada atklājums no pagātnes - Days in the Trees – Mahler no No-Man;
• Gada dungotākā un neapnīkošākā dziesma Don’t Hate Me no Porcupine Tree;
• Gada populārākais mākslinieks Steven Wilson (dažādās inkarnācijās);
• Gada paziņojums – Black Sabbath apvienošanās;

… šoreiz ne par tām, kas galvā , bet gan portatīvajā datorā.

2.5 gadus atpakaļ iegādājos portatīvo datoru- labs aparāts, bet laikam ejot sāka ciest no CMOS atmiņas zudumiem. Aizvedu uz servisu, kur visu ļoti labi salaboja, bet dators bija palicis bez vienas korpusa skrūvītes un kļuvis nedaudz ļodzīgāks, bet tā kā negribējās tērēt laiku- sadzīvoju. Tad pagāja vēl kāds laiks un sāka raustīties ekrāna spilgtums. Nu jau 1 mēnesi pirms garantijas termiņa beigām aizvedu uz servisu otro reizi. Salaboja- viss itkā strādāja. Trūkstošā skrūvīte vēljoprojām trūka, bet dators rokās sāka justies pavisam “mīksts”. Tā kā viss atkal darbojās labi, tad tas mani pārāk nesatrauca. Bet pēc pāris mēnešiem sākās visādi nekontakti- SD reizēm nelasīja, DVD lasītājs dīvaini uzvedās un sāka raustīties ekrāna bilde.

Garantija jau bija beigusies un es beidzot ķēros klāt skrūvgriezim pats. Izjaucu datoru (laiku pa laikam uzraujoties kādai trūkstošai skrūvītei), pārbaudīju, iespējams, vainīgos savienojumus un sāku skrūvēt visu atpakaļ. Bet kaut kā neizdevās- skrūvītes neder un trūkst un neko nesaprotu. Tad jaucu vēlreiz ārā un sāku lasīt skrūvju vietu marķējumus un skaitīt- absolūtajā skaitā pietrūkst 3 skrūvīšu (to jau biju pamanījis), bet pēc marķējumiem ir skaidrs, ka datorā izmantojas 3 veidu skrūves, bet man uz galda stāv 4 veidi . Un izrādās, ka tās 3 neatbilstošās bija paņemtas, lai izmantotu skrūvīšu vietā, kuras bija ar krietni mazāku vītni un, protams, ka tās nevarēja neko pievilkt (skrūvējās tikai līdz pusei).

Tā nu es, sapratis “mīkstuma” noslēpumu, sāku rakties pa saviem detaļu krājumiem, lai sev par prieku atrastu skrūvītes, kuras der 3 trūkstošo un 3 nepareizo vietā .

Long live Toshiba!

P.S. Tagad viss atkal darbojas.

Jau kādu laiku vēlējos iegādāties e-grāmatu lasītāju, bet visi iespējamie varianti likās vai nu nejēdzīgi dārgi, vai arī tie bija ķīniešu štrunti (arī nejēdzīgi dārgi). Arvien vairāk skatītījos Amazon Kindle virzienā, bet mani biedēja šausmu stāsti par atmuitošanu, kas var būt nepieciešama. Sāku meklēt informāciju par ievedmuitas nodokli un atradu šādu bukletu VID mājaslapā, kur skaidri un gaiši rakstīts, ka komerc sūtījumam no valstīm, kas nav ES, ievedmuita jāmaksā tikai par sūtījumiem vērtībā sākot no €150.

Šie €150 nozīmē, ka ir iespēja iegādāties Kindle bez papildus izdevumiem un laika tēriņa, jo Kindle Wi-Fi maksā $139 (bez 3G) un piegāde ar kurjerpastu $20.98, kas kopā sanāk ~€121, jeb ~Ls86. Rezultātā tev pieved klāt pasaulē atzītāko e-grāmatu lasītāju, kas ir vismaz 2x lētāks, nekā tie, kurus var iegādāties Latvijas veikalos. Nav slikti!

Piegāde notiek ļoti ātri ar UPS kurjerpastu- manā gadījumā 4 dienas:

1. Attēla kvalitāte ir lieliska, bet minimālais apgaismojums, kas nepieciešams, lai normāli lasītu, ir lielāks nekā papīram. Uz Kindle ir tumši pelēki burti uz gaiši pelēka fona, kas dod mazāku kontrastu. Labā vai spilgtā apgaismojumā lasīt ir pat vieglāk nekā uz papīra, jo mazāks kontrasts mazāk nogurdina acis;
2. Lielisks veids kā uzturēt savu elektronisko grāmatu katalogu un veikt konvertēšanu starp dažādiem formātiem ir izmantot Calibre programmu, kuru var atrast šeit http://calibre-ebook.com/;
3. Pašas grāmatas, protams, var iegādāties Amazon.com, bet ir iespēja iegūt arī bezmaksas grāmatas, kuru autortiesību turēšanas laiks ir beidzies (http://www.gutenberg.org/). Protams, ir arī citi varianti

Priecīgu lasīšanu!

Update 01.01.2011: Tagad PVN jāmaksā, ja preces cena pārsniedz €10.
Update 18.05.2011: Tagad, pērkot Kindle, Amazon summai pierēķina nodokļu depozītu un kurjerdienests veic vajadzīgās procedūras.

Gada dziesma

• Porcupine Tree – Russia on Ice (2000) Live @ Paris;

Gada albums

• Porcupine Tree – The Incident;

Gada koncerts

• Porcupine Tree – The Incident Live @ Paris;

Gada nekoncerts

• Depeche Mode – Tour of the Universe;

Gada videoklips

• Steven Wilson – Harmony Corine;

Gada ceļojums

• Sardīnija;

Gada izklaide

• Braukšana ar velosipēdu pa Parīzi naktī (Vélib’);

Gada pastaiga

• Regents Park, London;

Gada seriāls

• BBC dabas filmu sērija Life;

Gada stulbākā filma

• G.I. Joe;

Gada spēle

• Assassins Creed II;

Gada pienākums

• Vedējtēvs;

Gada murgs

• Latvijas žurnālistika;

Gada “superīgākais” notikums

• Suņuks Rūdis

Gada auto (speciāli priekš TO)

• SAAB;

–David Attenborough

Juhūūūuu – beidzot Ziemassvētku laiks ir cauri! Ja nebūtu apslimis, tad varētu atpūsties .

Lai to nosvinētu, izveidoju nelielu piemiņas video (pa kreisi).

Vakar vēlu vakarā noskatījāmies Džeimsa Kamerona filmu “Avatar” 3D formātā.

Jau labu laiku ap šo filmu tika veidota ažiotāža, kā par Džeimsa Kamerona nākamo superdarbu (tādi viņam ir ne viens vien- Aliens, The Terminator 1/2, The Abyss, True Lies, Titanic). Ilgus gadus tehnoloģijas nebija gatavas tam, lai varētu radīt Pandoru- planētu, kur norisinās filmas darbība, bet nu tas brīdis ir pienācis.

Pirms filmas nebija skaidrs, vai filma tiešām būs tik apbrīnojama, cik tai “vajadzētu” būt, bet šaubas pagaisa līdz ar pirmajiem Pandoras mežu kadriem. Filmas stāsts ir absolūta klasika, kurā nav nekā jauna un pārsteidzoša- viss filmas brīnums ir vizuālajā pasaules un mitoloģijas atainojumā. Šī filma ir tik vizuāli spēcīga un apbrīnojama, ka ar to pietiek, lai tā pilnībā pārņemtu skatītāju visas 3h un atstātu vēlmi šo filmu redzēt vēl. Un nemaz nav žēl, ka filmas stāsts neatstāj nekādas paliekošas pārdomas, jo šajā gadījumā var apgalvot, ka sižets netraucē filmai !

The Incident

Tiekot pie šī Porcupine Tree albuma, es jau zināju, ka došos uz koncertu Parīzē un zināju, ka koncerta pirmajā daļā tiks spēlēts albuma 1. disks. Tātad bija “uzdevums” ! Lai varētu labāk izbaudīt koncertu, vajadzēja pamatīgi iepazīt albumu, ko arī cītīgi mēģināju panākt.

Pirmais iespaids- ļoti “Porkupainisks”, nekādu pārsteigumu. Nekad īsti nav skaidrs- vai tas ir labi vai slikti, jo bez pārsteigumiem ir nedaudz garlaicīgi, bet, ja pārsteigums neizdodas, tad šķiet, ka esi piemānīts.

Atkārtoti klausoties un iepazīstot nianses, albums kļuva arvien baudāmāks… līdz godīgi varu teikt, ka tas man patīk. Jāpiebilst, ka iepriekšējais albums Fear of a Blank Planet man patika krietni vairāk, bet, savukārt, šis man šķiet spēcīgāks par Deadwing.

Pēdējo 4 studijas albumu (jaunās ēras) kontekstā:

In Absentia (2002)
Deadwing (2005)
Fear of a Blank Planet (2007)
The Incident (2009)

Šī albuma vērtību manās acīs (drīzāk gan ausīs), neapšaubāmi, ceļ koncerts Parīzē, bet par to turpinājumā .

Albuma dziesmu saraksts

Parīze 13. oktobris

17:00 sēžam l’Olympia kafejnīcā (blakus ēkā) un ēdam vakariņas, bet man apetītes īsti nav- sākas satraukums par gaidāmo koncertu. 17:30 iestājamies rindā. 18:00 dodos pie kasēm, lai paņemtu savas biļetes, un dodos atpakaļ uz rindu. Visus sāk laist iekšā – viss mierīgi un bez drūzmēšanās. Nopērku koncertturnejas krekliņu un dodamies nolikt virsdrēbes garderobē. Tas viss lēnām un nesteidzoties. Ieejot koncertzālē, mierīgi tiekam līdz kādai sestajai stāvētāju rindai. Piesēžam zemē un gaidam. Gaidam vēl un tā ~1h līdz 19:30. Viss satumst, pieceļamies kājās. Redzamība vēl joprojām laba . Gaidam Robertu!

Robert Fripp

Lēnām, pieklibojot uz skatuves iznāk Roberts Frips un sasveicinās ar publiku. Gaišāks nepaliek- Frips, kā vienmēr, kautrīgi slēpjas pustumsā. Šoreiz gan viņu var redzēt, jo acis ir pieradušas, bet 2003. gada King Crimson koncertā Rīgā viņš bija praktiski neredzams- uz pārējo izgaismoto grupas biedru fona bija redzams tikai viņa siluets.

Nebiju viņu pilnīgi vienu  dzirdējis (kaut kā esmu apgājis viņa solo darbus)- beidzot radās izdevība saprast, kāds ir viņa tīrais ieguldījums King Crimson skaņā. Fripam saspēle notika pašam ar sevi izmantojot savas Frippertronics mūsdienu inkarnāciju Soundscapes, kas būtībā ir neliela fragmenta ierakstīšana, atskaņošana ciklā un spēlēšana tam vēl pa virsu, tā klājot muzikālos slāņus vienu otram virsū. Rezultāts ir patīkama un viegli hipnotiska drūmu noskaņu mūzika. Skaisti, bet nav īsti priekš manis.

Pēc šī improvizētā, ar dažiem KC motīviņiem papildinātā snieguma Roberts Frips, tik pat kautrīgi, kā uznāca uz skatuves, atvadījās un atstāja skatuvi.

Porcupine Tree

Pēc neilgais pauzes un rosīšanās, uz skatuves iznāk visi Porcupine Tree dalībnieki un lielais šovs var sākties .

Publika

Ja kādam šķiet, ka latviešu publika ir kūtra, aizbrauciet uz kādu koncertu Parīzē. Mēs, salīdzinot ar viņiem, esam karstasinīgākā publikā pasaulē! Pat pie pašas skatuves viņi stāv tādās rindās, ka tur varētu iespraukties vēl kāds cilvēks. Sejas izteiksmes ir nemainīgas, nekādas galvu šūpošanas ritmā. Kad Stīvens Vilsons (Steven Wilson) pienāk tuvāk, lai spēlētu uz publiku- nekādu izmaiņu. Bez mums, aizrautīgi fanoja vēl tikai viens skatītājs .

Pirms paša sākuma, cilvēkiem, kas stāvēja mums priekšā, pielīda priekšā panku pārītis un sabojāja skatu uz publiku. Es biju vienīgais “ļaunais”, kas mēģināja viņu aizdzīt prom, bet, tā kā atbalstu no citiem neguvu, viņi tur palika . Ja vēl viņi būtu lielie fani, bet nekā- stāv un drūmi blenž (arī otrajā daļā).

Ну почему о грустном… koncerta otrajā daļā, kad sāka skanēt pazīstamāki gabali, publika sāka atdzīvoties un grupa varēja saņemt sen pelnīto atbalstu .

Saturs

Koncerts sastāvēja no 2 daļām. Pirmajā daļā grupa izpildīja visu The Incident pirmo CD no sākuma līdz beigām. Tā kā šis ir pilnīgi jauns albums (izdots š.g. 14. septembrī), tad ir daļēji attaisnojams publikas lēnīgums- lielākajai daļai klausītāju albums bija vēl pilnīgi svešs. Lai gan man ir pierādījumi, ka visu koncertu var izbaudīt arī cilvēks, kurš īsti nepārzin PT daiļradi ! Tā kā es jau biju gatavojies šai koncerta daļai- man patika, ļoti patika. Šī 1 CD koncerta izpildījums bija tik labs, ka man arī studijas ieraksts iepatikās vēl vairāk. Klausoties PT dzīvajā, kļūst skaidrs, ka viņi uz skatuves ir krietni pārāki nekā tas, ko dzirdam studijas ierakstā. Tiešs kontakts ar klausītāju un nepārproducētā skaņa dara savu .

Otrajā daļā PT spēlēja skaņdarbus no albumiem Lightbulb Sun (2000), In Absentia (2002), Deadwing (2005), Fear of a Blank Planet (2007), Nil Recurring EP (2007) un The Incident (2009). Kā sarakstā redzams, lielākā daļa dziesmu bija no viņu populārākā albuma In Absentia. Tā kā ar šo albumu es sāku klausīties PT, tad tas bija ļoti patīkami. Koncerta vecākais un viens no maniem mīļākajiem gabaliem- Russia on Ice bija vienkārši über fantastisks , bet visi pārējie vienkārši fantastiski

Humors

Dialogs ar publiku tik precīzi, cik atmiņa ļauj atcerēties

VerdiKc

Varbūt, visu šo lasot, jau pamanīji, ka koncerts man patika . Varēju uzrakstīt arī īsāk: Megakruts koncerts- viens no 6 megakrutajiem koncertiem (skat. “Ze Plauktiņš“), kuros es esmu bijis! Viennozīmīgs !

Koncerta dziesmu saraksts

Sen gaidītā pus-aktīvā (bez sportiskām aktivitātēm, bet ar domu redzēt ļoti daudz) atpūta kādā jaunā karstā zemē (jūlijā Sardīnijā silts ir tikai naktīs pie jūras) un pastaigas sen un vairākkārt iekarotajā Londonā (tūrisma sezonā gan pirmo reizi).

Torre Pelosa pludmale (pie Stintino)

Ceļojuma karte

Salu izbraukājām krustu šķērsu un gandrīz visu pārvietošanos piefiksējām ar GPS

Nokļūšana Sardīnijā

Uz Sardīniju devāmies ar Ryanair caur Stanstedu. RIX Ryanair operators nosvēra bagāžu, kura bija 1,5kg par smagu un palūdza aiziet piemaksāt, bet katrs kg ir 10 Ls . Lai nebūtu jāpiemaksā, uztaisījām rokādi ar somu saturu. Tad mierīgi aizlidojām uz Stanstedu, kurā nācās nīkt kādas 4 stundas, bet ceļojuma sākumā to ir diezgan viegli paciest. Tālāk jau viss OK un nonācām Algēro (Alghero).

Šādi uzraksti ir sastopami visai bieži

Auto īre

Te sākās “jautrība”! Auto jau bijām pasūtījuši un samaksājuši (pie agregatora Auto Europe izvēlējāmies ‘Sicily By Car‘)- atlika tikai iemaksāt garantijas depozītu un paņemt auto, bet izrādījās, ka auto īres kompānija ‘Sicily By Car‘ nepieņem Visa Classic, kas paredzēta tikai elektroniskai lietošanai (tās bez izceltajiem cipariem un vārda), bet kredīt karti, kas nepieder auto vadītājam arī nepieņem. Bijām spiesti iet meklēt citu, bet pēdējā brīdī ap ~23 nācās ņemt to, kas bija- tādu pat auto, kā bija jau rezervēts tikai 2.25x dārgāku . Nu jau varu piebilst, ka to naudu, ko bijām iemaksājuši, pēc ceļojuma dabūjām atpakaļ. Tikuši pie sava FIAT Panda, devāmies uz 45km attālumā esošo pilsētiņu Bosu (Bosa), kurā atradās 1. no mūsu 2 viesnīcām.

Ceļš Bosa – Algēro

Braukšana ar auto

Šoferītis bija mana sieviņa. Kopā pa salu nobraucām ~1500km ar vidējo ātrumu ~47km/h (serpentīni, serpentīni ). Sanāk, ka braucošā auto pavadījām 32h un, ja skaita pirmo un pēdējo nakti, tad ~4h/24h, jeb 16.67% no visa Sardīnijā pavadītā laika.

Pirmais pārbrauciens bija pa tumsu (mēnesnīcu, ja precīzāk)- serpentīnu līkloči, mēness izspīdēta jūra, spokaini kalnu silueti, izteikta piparmētru smarža un cikāžu radītais troksnis.

Ceļi Sardīnijā ir patiešām labā stāvoklī un serpentīni ir labi nodrošināti ar apmalēm un akmeņu sietiem. Tuvāk piekrastei visi ceļi ir likumu līkumos, bet salas iekšienē, pateicoties salīdzinoši gludajam reljefam, ir daudz mierīgāk.

Daudzviet uz ceļiem bija ātrumu ierobežojumi sakarā ar ceļu remontiem, lai gan pašus remontētājus nekur nevarēja redzēt , bet no ātrumu ierobežojumiem Sardīnijā nav nekādas jēgas, jo vietējie tos absolūti ignorē.

Visur, ik pa nelielam gabalam, bija brīdinājumu zīmes par mājlopiem, pat visstāvākajās nogāzēs. Mēs jau smējāmies, ka tur mīt lidojošās govis , bet, ja nopietni, tad mājlopi (govis, aitas, kazas) patiešam bija redzami ik pa mazam gabaliņam brīvi ganāmies visneiedomājamākajās vietās.

Saulriets Algēro pludmalē

Viesnīca Nr. 1

Pirmā viesnīca bija rietumu krasta pilsētiņā Bosā. Neliela, skaista pilsētiņa, kura robežojās ar citu – Bosa Marina (tāpēc, ka pie jūras). Viesnīca bija viegli atrodamā vietā- gandrīz pie iebraukšanas pilsētā. Bez problēmām izdevās sazināties ar angliski nerunājošo viesnīcas darbinieku, kurš šķiet jau bija iemācījies ar “zīmju valodu” sarunāties ar itāliski nerunājošajiem. Daļu vārdu tik un tā varēja saprast, piemēram “passaporto” . Pavaicājis, vai mēs vēlamies “mangiare” un parādījis uz muti, viņš noskaidroja, ka esam izsalkuši. Tad nekavējoties noorganizēja mums vakariņas, lai gan virtuve bija jau ciet. Viesmīlis, šķiet, bija vienīgais viesnīcas darbinieks, kurš prata angļu valodu. Paēduši vakariņas, devāmies pie miera, jo bija jau ļoti vēls un mēs bijām pamatīgi noguruši.

Nākamajā naktī sanāca kuriozs- atgriežoties no pastaigas un peldes, secinājām, ka viesnīca ir aizslēgta. Ilgi klauvējām pie durvīm, bet nekāda labuma, tad, atraduši viesnīcas bukletu, zvanījām uz telefonu. Pēc kāda mirkļa viesnīcas vestibilā ienāca samiegojies viesnīcas darbinieks un sāka izmisīgi meklēt ārdurvju atslēgas, lai mūs ielaistu iekšā. Atslēgas neatradis, viņš mūs ielaida pa restorāna sētas durvīm .

Skats uz Bosu

Rietumu krasts

Sardīnijas aplūkošana dienasgaismā sākās otrā rītā pēc kārtīgas izgulēšanās. Uzreiz neķērāmies pie auto, bet gan nolēmām pastaigāt pa Bosu virzienā uz jūru. Tā kā bija jau tuvu pusdienas laikam, tad ārā bija diezgan pamatīgs karstums. Viss izskatījās diezgan izdedzis un noputējis, bet, neskatoties uz to, gaisā virmoja patīkama smarža- jūras tuvums un ceļmalās augošās piparmētras. Visizplatītākie koki pilsētā bija vīģes, bet kalnu nogāzes rotāja kaktusi. Kājām aizgājām līdz Bosa Marina. Tur pie upes ietekas jūrā izveidota pludmale, kurā bija pārpilns ar cilvēkiem. Lai samazinātu ļaužu koncetrāciju, devāmies tieši uz jūras krastu, kurš izrādījās kā viens liels akmens ar ūdens izgrauztām porām, kuras pildīja sāls. Neskatoties uz cieto un aso pamatu, šī bija ļoti jauka peldvieta .

Lai redzētu to, ko mēs neredzējām nakts pārbraucienā, ar auto devāmies vēlreiz uz Algēro un gar krastu vēl uz ziemeļiem. Ceļš Algēro – Bosa izrādījās gleznainākais ceļš ar skatu uz jūru visa ceļojuma laikā, jo praktiski visu laiku sanāk braukt pa serpentīniem, kur vienā pusē ir kalni, bet otrā pusē lejā ir jūra. Pati Algēro bija samērā jauka pilsētiņa, kura visvairāk atmiņā palika ar sardīniešu un āfrikāņu “štruntu” (Made in China) tirdziņu, kas stiepās gar ceļu starp pludmali un pilsētu.

Rietumu krasta iekarošana turpinājās ar došanos vēl tālāk uz ziemeļiem uz slaveno Torre Pelosa pilsētiņas pludmali netālu no Stintīno. Tā izceļas ar īpaši dzidru uz zilu ūdeni un diezgan iespaidīgu skatu. Šī ir ļoti iemīļota atpūtnieku vieta un, līdz ar to, ļoti pārpildīta, bet šeit tas pat iederējās. Bronzas krāsas cilvēki, kuriem pa vidu kāds krīta balts tūrists no skandināvijas un maza itāļu meitenīte, kura izmisīgi kliedz “Papà, papà – una medusa, una medusa!!!”

Korķa koks

Devāmies arī uz dienvidiem no Bosas- centāmies braukt maksimāli tuvu krastam, bet tas īsti neizdevās, jo ceļi vairāk gāja pa iekšzemi, toties izdevās redzēt elpu aizraujošus skatus uz plašām un dziļām ielejām, kurās nereti bija pa kādai pilsētiņai. Dažviet ceļš gāja cauri klajiem mežiem, kurā aug tikai korķis vien. Bieži vien bija redzams, ka korķu kokiem ir nogriezta miza- svaigāki griezumi izskatījās sarkani, bet vecāki – jau melni. Tā mēs, skatoties rinķī, aizbraucām līdz Oristāno, kura gan nekādi nevarēja piesaistīt mūsu uzmanību, un, nedaudz vīlušies par to, devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

Vidiene

Salas vidieni nedaudz apskatījām braucot no vienas viesnīcas uz otru. Pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija reljefa izlīdzināšanās- beidzot bija iespēja pabraukt arī pa taisniem ceļiem . Daba no rietumiem uz austrumiem palika aizvien zaļāka un zaļāka un, sasniedzot austrumu piekrasti, visi kalni bija pārvērtušies no izdeguši dzelteniem uz bagātīgi zaļiem.

Līkumotie ceļi

Viesnīca Nr. 2

Mūsu austrumkrasta viesnīca bija neliela, bet skaista kūrorta tipa viesnīca uz centrālās ielas kūrorta pilsētiņā Sanata Maria Navarrese. Viesnīca bija nesen izremontēta, ērta un labi aprīkota. Viesnīcas pagrabā bija iespējams bez maksas novietot auto. Viss pa glauno . Kā jau ierasts, darbinieki nerunāja angliski, bet, tāpat kā visur citur Sardīnijā, tas nesagādāja nekādas problēmas. No viesnīcas līdz jūrai bija jāiet kādas 5 minūtes. Šīs pilsētiņas pludmale mums nešķita pārāk pievilcīga (parasta pludmale, kura ir pilna ar cilvēkiem). Tur peldējāmies tikai vienu reizi- tuvojoties saulrietam, tālāk no pārējiem cilvēkiem. Tur bija mazas caurspīdīgas garneles, kas piepeldēja klāt pie kājām un mēģināja atrast kaut ko ēdamu .

Austrumu krasts (+ Alas)

Lai izbaudītu dienu bez auto un padarītu ceļojumu interesantāku, vienu dienu pavadījām ekskursijā ar laivu apmeklējot 3 pludmales, kurās var nokļūt tikai no jūras. Vēl vienu no pludmalēm samainījām pret iespēju apmeklēt alu Grotta del Fico. Man kā cilvēkam, kurš ir bijis tikai Gūtmaņa alā, tas bija pamatīgs pārdzīvojums. Mums ļoti paveicās ar alas gidi- atraktīvs un interesants cilvēks, kurš beidzot runā angliski . Tā kā mēs bijām vienīgie angliski runājošie tūristi, mums bija savs personīgais gids.

Ala Grotta del Fico

Alas iespaidā nolēmām nākamajā dienā doties uz vēl vienu alu netālajā pilsētiņā Ulassai. Apbruņojušies ar siltām drēbēm, devāmies uz Grotta Su Marmuri (Marmora Ala), kurai ar marmoru gan nav nekāda sakara, bet toties tajā vienmēr ir 10ºC. Šī ir ne tikai lielākā zināmā ala Sardīnijā, bet arī trešā lielākā Eiropā (pēc tilpuma). Šo alu man izdevās izbaudīt vēl vairāk kā iepriekšējo, jo fotoaparātam izbeidzās akumulātors . Arī šajā alā mums paveicās ar gidi- viņa runāja ne tikai angliski, bet arī vāciski (vācu un holandiešu tūristiem). Šīs alas aprakstīt nav iespējams- tās vai kādas līdzīgas ir jāredz, lai saprastu to iespaidu.

Tirēnu jūras krasts

Aplūkojot austrumu krastu, aizbraucām arī uz Kagliari (skat. zemāk), bet atpakaļceļā uz Algēro izbraucām lielu līkumu, lai apmeklētu vēl vienu Sardīnijas pilsētu – Olbiju. Olbija neatstāja nekādu sevišķo iespaidu, bet tur mums nejauši bija iespēja apmeklēt kapsētu. Mēs nekad nebijām redzējuši šāda tipa kapsētu- visdažādākie virszemes namiņi ar durvīm, skulptūrām un piebūvētām kapellām- ļoti skaisti un neierasti.

Kalni pie Ulassai

Kagliari (Cagliari)

Pirmā lielā pilsēta, kura mums Sardīnijā patiešām patika. Tajā ir skaista vecpilsēta, sakopti jaunākie rajoni un dzīvība visapkārt. Kagliari trāpījām tieši uz kaut kādu nakts ielas festivālu- gara iela pilna ar cilvēkiem, kuri lēnā garā dodas no viena gala uz otru un iepērkas dažādajos veikaliņos, ik pa mazam gabaliņam uz ielas muzicē kāda grupa (tās dzirdējām itāļu, franču un portugāļu valodās) un ir arī pa kādam triku meistaram. Bija diezgan interesanti, bet žēl, ka bija jau ļoti vēls un mums līdz viesnīcai jābrauc vairāk kā 100km.

Kagliari

Ceļš uz Londonu

Tā kā no viesnīcas līdz lidostai bija ļoti tāls brauciens, pēdējo nakti Sardīnijā izdomājām pavadīt automašīnā. Pēc izrakstīšanās no viesnīcas ar lielu līkumu (Olbijā (Olbia) paēdām lielveikala McDonalds restorānā) devāmies uz Algēro, sameklējām vientuļu skatu laukumu pie Vidusjūras pusceļā starp Algēro un iepriekšējo mītnes vietu Bosu un pārlaidām mierīgu nakti. FIAT Panda nav nekāda karaliskā izmēra gulta, bet bija labāk, nekā gaidījām.

Pie lidostas atdevām īres auto (bez problēmām un papildu maksām) un devāmies reģistrēties lidojumam. Ryanair operators izcēlās- lika nosvērt rokas bagāžu (šitā vēl nebija bijis) un secināja, ka soma ir par smagu . Viņš sūtīja mūs piemaksāt, bet mēs izteicām vēlmi pārkrāmēt somas- tas viņā izraisīja neizpratni, bet iebilst jau nebija pret ko. Lai sasniegtu atļauto svaru nācās izmest vecās kurpes. Kad, pārkrāmējuši somas, piegājām pie operatora, tas, lai visu padarītu vēl kretīniskāku, lika mums to somu vēl iebāzt izmēru rāmī . Labi, ka tas izdevās!

Bez tālākiem starpgadījumiem nokļuvām Londonā (ja neskaita to, ka Stansteda-Londona autobusa šoferis pret luksoforu noskrāpēja 3 sānu logus ).

Londona

Man šī bija 4. (sievai 3.) reize Londonā. Patīk mums tā pilsēta . Šī gan bija pirmā reize tūrisma sezonā- ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvais ir tas, ka beidzot redzējām Londonas parkus pilnos ziedos, bet negatīvais, ka klasiskajās tūristu apmeklējumu vietās ir tik daudz cilvēku, ka ir grūti pārvietoties. Ar to vēl varētu samierināties, bet lielais tūristu pieplūdums arī degradē servisu kvalitāti (nekad vēl Lesterskvēras Pizza Hut neesam tik slikti apkalpoti).

Temza, Sēr!

Londona pēc Sardīnijas bija plānota kā Chill Out un tas arī veiksmīgi piepildījās . Lēnā garā izstaigājām iemīļotās vietas, bet, kad nogurām, devāmies uz kādu kino un tad atpakaļ uz viesu namu, kurā vienmēr paliekam, kad esam Londonā. Un tā 2,5 dienas.

Mājupceļš

Atkal izcēlās Ryanair. Pie security check nosvēra rokas bagāžu un pielika birku, ka pārsniedz svaru. Kad jau bijām izlidošanas zonā, iegādājāmies somu, lai varētu nedaudz pārdalīt svaru, bet tad, tuvojoties savam izlidošanas geitam, bijām spiesti vienu mazo somu iestūķēt lielajā- gandrīz neizdevās .

Mājās

Un uzreiz uz laukiem pakaļ sunim, tad nākamajā dienā uz otriem laukiem pakaļ kaķim.