Gada dziesma

• Porcupine Tree – Russia on Ice (2000) Live @ Paris;

Gada albums

• Porcupine Tree – The Incident;

Gada koncerts

• Porcupine Tree – The Incident Live @ Paris;

Gada nekoncerts

• Depeche Mode – Tour of the Universe;

Gada videoklips

• Steven Wilson – Harmony Corine;

Gada ceļojums

• Sardīnija;

Gada izklaide

• Braukšana ar velosipēdu pa Parīzi naktī (Vélib’);

Gada pastaiga

• Regents Park, London;

Gada seriāls

• BBC dabas filmu sērija Life;

Gada stulbākā filma

• G.I. Joe;

Gada spēle

• Assassins Creed II;

Gada pienākums

• Vedējtēvs;

Gada murgs

• Latvijas žurnālistika;

Gada “superīgākais” notikums

• Suņuks Rūdis

Gada auto (speciāli priekš TO)

• SAAB;

Sen gaidītā pus-aktīvā (bez sportiskām aktivitātēm, bet ar domu redzēt ļoti daudz) atpūta kādā jaunā karstā zemē (jūlijā Sardīnijā silts ir tikai naktīs pie jūras) un pastaigas sen un vairākkārt iekarotajā Londonā (tūrisma sezonā gan pirmo reizi).

Torre Pelosa pludmale (pie Stintino)

Ceļojuma karte

Salu izbraukājām krustu šķērsu un gandrīz visu pārvietošanos piefiksējām ar GPS

Nokļūšana Sardīnijā

Uz Sardīniju devāmies ar Ryanair caur Stanstedu. RIX Ryanair operators nosvēra bagāžu, kura bija 1,5kg par smagu un palūdza aiziet piemaksāt, bet katrs kg ir 10 Ls . Lai nebūtu jāpiemaksā, uztaisījām rokādi ar somu saturu. Tad mierīgi aizlidojām uz Stanstedu, kurā nācās nīkt kādas 4 stundas, bet ceļojuma sākumā to ir diezgan viegli paciest. Tālāk jau viss OK un nonācām Algēro (Alghero).

Šādi uzraksti ir sastopami visai bieži

Auto īre

Te sākās “jautrība”! Auto jau bijām pasūtījuši un samaksājuši (pie agregatora Auto Europe izvēlējāmies ‘Sicily By Car‘)- atlika tikai iemaksāt garantijas depozītu un paņemt auto, bet izrādījās, ka auto īres kompānija ‘Sicily By Car‘ nepieņem Visa Classic, kas paredzēta tikai elektroniskai lietošanai (tās bez izceltajiem cipariem un vārda), bet kredīt karti, kas nepieder auto vadītājam arī nepieņem. Bijām spiesti iet meklēt citu, bet pēdējā brīdī ap ~23 nācās ņemt to, kas bija- tādu pat auto, kā bija jau rezervēts tikai 2.25x dārgāku . Nu jau varu piebilst, ka to naudu, ko bijām iemaksājuši, pēc ceļojuma dabūjām atpakaļ. Tikuši pie sava FIAT Panda, devāmies uz 45km attālumā esošo pilsētiņu Bosu (Bosa), kurā atradās 1. no mūsu 2 viesnīcām.

Ceļš Bosa – Algēro

Braukšana ar auto

Šoferītis bija mana sieviņa. Kopā pa salu nobraucām ~1500km ar vidējo ātrumu ~47km/h (serpentīni, serpentīni ). Sanāk, ka braucošā auto pavadījām 32h un, ja skaita pirmo un pēdējo nakti, tad ~4h/24h, jeb 16.67% no visa Sardīnijā pavadītā laika.

Pirmais pārbrauciens bija pa tumsu (mēnesnīcu, ja precīzāk)- serpentīnu līkloči, mēness izspīdēta jūra, spokaini kalnu silueti, izteikta piparmētru smarža un cikāžu radītais troksnis.

Ceļi Sardīnijā ir patiešām labā stāvoklī un serpentīni ir labi nodrošināti ar apmalēm un akmeņu sietiem. Tuvāk piekrastei visi ceļi ir likumu līkumos, bet salas iekšienē, pateicoties salīdzinoši gludajam reljefam, ir daudz mierīgāk.

Daudzviet uz ceļiem bija ātrumu ierobežojumi sakarā ar ceļu remontiem, lai gan pašus remontētājus nekur nevarēja redzēt , bet no ātrumu ierobežojumiem Sardīnijā nav nekādas jēgas, jo vietējie tos absolūti ignorē.

Visur, ik pa nelielam gabalam, bija brīdinājumu zīmes par mājlopiem, pat visstāvākajās nogāzēs. Mēs jau smējāmies, ka tur mīt lidojošās govis , bet, ja nopietni, tad mājlopi (govis, aitas, kazas) patiešam bija redzami ik pa mazam gabaliņam brīvi ganāmies visneiedomājamākajās vietās.

Saulriets Algēro pludmalē

Viesnīca Nr. 1

Pirmā viesnīca bija rietumu krasta pilsētiņā Bosā. Neliela, skaista pilsētiņa, kura robežojās ar citu – Bosa Marina (tāpēc, ka pie jūras). Viesnīca bija viegli atrodamā vietā- gandrīz pie iebraukšanas pilsētā. Bez problēmām izdevās sazināties ar angliski nerunājošo viesnīcas darbinieku, kurš šķiet jau bija iemācījies ar “zīmju valodu” sarunāties ar itāliski nerunājošajiem. Daļu vārdu tik un tā varēja saprast, piemēram “passaporto” . Pavaicājis, vai mēs vēlamies “mangiare” un parādījis uz muti, viņš noskaidroja, ka esam izsalkuši. Tad nekavējoties noorganizēja mums vakariņas, lai gan virtuve bija jau ciet. Viesmīlis, šķiet, bija vienīgais viesnīcas darbinieks, kurš prata angļu valodu. Paēduši vakariņas, devāmies pie miera, jo bija jau ļoti vēls un mēs bijām pamatīgi noguruši.

Nākamajā naktī sanāca kuriozs- atgriežoties no pastaigas un peldes, secinājām, ka viesnīca ir aizslēgta. Ilgi klauvējām pie durvīm, bet nekāda labuma, tad, atraduši viesnīcas bukletu, zvanījām uz telefonu. Pēc kāda mirkļa viesnīcas vestibilā ienāca samiegojies viesnīcas darbinieks un sāka izmisīgi meklēt ārdurvju atslēgas, lai mūs ielaistu iekšā. Atslēgas neatradis, viņš mūs ielaida pa restorāna sētas durvīm .

Skats uz Bosu

Rietumu krasts

Sardīnijas aplūkošana dienasgaismā sākās otrā rītā pēc kārtīgas izgulēšanās. Uzreiz neķērāmies pie auto, bet gan nolēmām pastaigāt pa Bosu virzienā uz jūru. Tā kā bija jau tuvu pusdienas laikam, tad ārā bija diezgan pamatīgs karstums. Viss izskatījās diezgan izdedzis un noputējis, bet, neskatoties uz to, gaisā virmoja patīkama smarža- jūras tuvums un ceļmalās augošās piparmētras. Visizplatītākie koki pilsētā bija vīģes, bet kalnu nogāzes rotāja kaktusi. Kājām aizgājām līdz Bosa Marina. Tur pie upes ietekas jūrā izveidota pludmale, kurā bija pārpilns ar cilvēkiem. Lai samazinātu ļaužu koncetrāciju, devāmies tieši uz jūras krastu, kurš izrādījās kā viens liels akmens ar ūdens izgrauztām porām, kuras pildīja sāls. Neskatoties uz cieto un aso pamatu, šī bija ļoti jauka peldvieta .

Lai redzētu to, ko mēs neredzējām nakts pārbraucienā, ar auto devāmies vēlreiz uz Algēro un gar krastu vēl uz ziemeļiem. Ceļš Algēro – Bosa izrādījās gleznainākais ceļš ar skatu uz jūru visa ceļojuma laikā, jo praktiski visu laiku sanāk braukt pa serpentīniem, kur vienā pusē ir kalni, bet otrā pusē lejā ir jūra. Pati Algēro bija samērā jauka pilsētiņa, kura visvairāk atmiņā palika ar sardīniešu un āfrikāņu “štruntu” (Made in China) tirdziņu, kas stiepās gar ceļu starp pludmali un pilsētu.

Rietumu krasta iekarošana turpinājās ar došanos vēl tālāk uz ziemeļiem uz slaveno Torre Pelosa pilsētiņas pludmali netālu no Stintīno. Tā izceļas ar īpaši dzidru uz zilu ūdeni un diezgan iespaidīgu skatu. Šī ir ļoti iemīļota atpūtnieku vieta un, līdz ar to, ļoti pārpildīta, bet šeit tas pat iederējās. Bronzas krāsas cilvēki, kuriem pa vidu kāds krīta balts tūrists no skandināvijas un maza itāļu meitenīte, kura izmisīgi kliedz “Papà, papà – una medusa, una medusa!!!”

Korķa koks

Devāmies arī uz dienvidiem no Bosas- centāmies braukt maksimāli tuvu krastam, bet tas īsti neizdevās, jo ceļi vairāk gāja pa iekšzemi, toties izdevās redzēt elpu aizraujošus skatus uz plašām un dziļām ielejām, kurās nereti bija pa kādai pilsētiņai. Dažviet ceļš gāja cauri klajiem mežiem, kurā aug tikai korķis vien. Bieži vien bija redzams, ka korķu kokiem ir nogriezta miza- svaigāki griezumi izskatījās sarkani, bet vecāki – jau melni. Tā mēs, skatoties rinķī, aizbraucām līdz Oristāno, kura gan nekādi nevarēja piesaistīt mūsu uzmanību, un, nedaudz vīlušies par to, devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

Vidiene

Salas vidieni nedaudz apskatījām braucot no vienas viesnīcas uz otru. Pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija reljefa izlīdzināšanās- beidzot bija iespēja pabraukt arī pa taisniem ceļiem . Daba no rietumiem uz austrumiem palika aizvien zaļāka un zaļāka un, sasniedzot austrumu piekrasti, visi kalni bija pārvērtušies no izdeguši dzelteniem uz bagātīgi zaļiem.

Līkumotie ceļi

Viesnīca Nr. 2

Mūsu austrumkrasta viesnīca bija neliela, bet skaista kūrorta tipa viesnīca uz centrālās ielas kūrorta pilsētiņā Sanata Maria Navarrese. Viesnīca bija nesen izremontēta, ērta un labi aprīkota. Viesnīcas pagrabā bija iespējams bez maksas novietot auto. Viss pa glauno . Kā jau ierasts, darbinieki nerunāja angliski, bet, tāpat kā visur citur Sardīnijā, tas nesagādāja nekādas problēmas. No viesnīcas līdz jūrai bija jāiet kādas 5 minūtes. Šīs pilsētiņas pludmale mums nešķita pārāk pievilcīga (parasta pludmale, kura ir pilna ar cilvēkiem). Tur peldējāmies tikai vienu reizi- tuvojoties saulrietam, tālāk no pārējiem cilvēkiem. Tur bija mazas caurspīdīgas garneles, kas piepeldēja klāt pie kājām un mēģināja atrast kaut ko ēdamu .

Austrumu krasts (+ Alas)

Lai izbaudītu dienu bez auto un padarītu ceļojumu interesantāku, vienu dienu pavadījām ekskursijā ar laivu apmeklējot 3 pludmales, kurās var nokļūt tikai no jūras. Vēl vienu no pludmalēm samainījām pret iespēju apmeklēt alu Grotta del Fico. Man kā cilvēkam, kurš ir bijis tikai Gūtmaņa alā, tas bija pamatīgs pārdzīvojums. Mums ļoti paveicās ar alas gidi- atraktīvs un interesants cilvēks, kurš beidzot runā angliski . Tā kā mēs bijām vienīgie angliski runājošie tūristi, mums bija savs personīgais gids.

Ala Grotta del Fico

Alas iespaidā nolēmām nākamajā dienā doties uz vēl vienu alu netālajā pilsētiņā Ulassai. Apbruņojušies ar siltām drēbēm, devāmies uz Grotta Su Marmuri (Marmora Ala), kurai ar marmoru gan nav nekāda sakara, bet toties tajā vienmēr ir 10ºC. Šī ir ne tikai lielākā zināmā ala Sardīnijā, bet arī trešā lielākā Eiropā (pēc tilpuma). Šo alu man izdevās izbaudīt vēl vairāk kā iepriekšējo, jo fotoaparātam izbeidzās akumulātors . Arī šajā alā mums paveicās ar gidi- viņa runāja ne tikai angliski, bet arī vāciski (vācu un holandiešu tūristiem). Šīs alas aprakstīt nav iespējams- tās vai kādas līdzīgas ir jāredz, lai saprastu to iespaidu.

Tirēnu jūras krasts

Aplūkojot austrumu krastu, aizbraucām arī uz Kagliari (skat. zemāk), bet atpakaļceļā uz Algēro izbraucām lielu līkumu, lai apmeklētu vēl vienu Sardīnijas pilsētu – Olbiju. Olbija neatstāja nekādu sevišķo iespaidu, bet tur mums nejauši bija iespēja apmeklēt kapsētu. Mēs nekad nebijām redzējuši šāda tipa kapsētu- visdažādākie virszemes namiņi ar durvīm, skulptūrām un piebūvētām kapellām- ļoti skaisti un neierasti.

Kalni pie Ulassai

Kagliari (Cagliari)

Pirmā lielā pilsēta, kura mums Sardīnijā patiešām patika. Tajā ir skaista vecpilsēta, sakopti jaunākie rajoni un dzīvība visapkārt. Kagliari trāpījām tieši uz kaut kādu nakts ielas festivālu- gara iela pilna ar cilvēkiem, kuri lēnā garā dodas no viena gala uz otru un iepērkas dažādajos veikaliņos, ik pa mazam gabaliņam uz ielas muzicē kāda grupa (tās dzirdējām itāļu, franču un portugāļu valodās) un ir arī pa kādam triku meistaram. Bija diezgan interesanti, bet žēl, ka bija jau ļoti vēls un mums līdz viesnīcai jābrauc vairāk kā 100km.

Kagliari

Ceļš uz Londonu

Tā kā no viesnīcas līdz lidostai bija ļoti tāls brauciens, pēdējo nakti Sardīnijā izdomājām pavadīt automašīnā. Pēc izrakstīšanās no viesnīcas ar lielu līkumu (Olbijā (Olbia) paēdām lielveikala McDonalds restorānā) devāmies uz Algēro, sameklējām vientuļu skatu laukumu pie Vidusjūras pusceļā starp Algēro un iepriekšējo mītnes vietu Bosu un pārlaidām mierīgu nakti. FIAT Panda nav nekāda karaliskā izmēra gulta, bet bija labāk, nekā gaidījām.

Pie lidostas atdevām īres auto (bez problēmām un papildu maksām) un devāmies reģistrēties lidojumam. Ryanair operators izcēlās- lika nosvērt rokas bagāžu (šitā vēl nebija bijis) un secināja, ka soma ir par smagu . Viņš sūtīja mūs piemaksāt, bet mēs izteicām vēlmi pārkrāmēt somas- tas viņā izraisīja neizpratni, bet iebilst jau nebija pret ko. Lai sasniegtu atļauto svaru nācās izmest vecās kurpes. Kad, pārkrāmējuši somas, piegājām pie operatora, tas, lai visu padarītu vēl kretīniskāku, lika mums to somu vēl iebāzt izmēru rāmī . Labi, ka tas izdevās!

Bez tālākiem starpgadījumiem nokļuvām Londonā (ja neskaita to, ka Stansteda-Londona autobusa šoferis pret luksoforu noskrāpēja 3 sānu logus ).

Londona

Man šī bija 4. (sievai 3.) reize Londonā. Patīk mums tā pilsēta . Šī gan bija pirmā reize tūrisma sezonā- ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvais ir tas, ka beidzot redzējām Londonas parkus pilnos ziedos, bet negatīvais, ka klasiskajās tūristu apmeklējumu vietās ir tik daudz cilvēku, ka ir grūti pārvietoties. Ar to vēl varētu samierināties, bet lielais tūristu pieplūdums arī degradē servisu kvalitāti (nekad vēl Lesterskvēras Pizza Hut neesam tik slikti apkalpoti).

Temza, Sēr!

Londona pēc Sardīnijas bija plānota kā Chill Out un tas arī veiksmīgi piepildījās . Lēnā garā izstaigājām iemīļotās vietas, bet, kad nogurām, devāmies uz kādu kino un tad atpakaļ uz viesu namu, kurā vienmēr paliekam, kad esam Londonā. Un tā 2,5 dienas.

Mājupceļš

Atkal izcēlās Ryanair. Pie security check nosvēra rokas bagāžu un pielika birku, ka pārsniedz svaru. Kad jau bijām izlidošanas zonā, iegādājāmies somu, lai varētu nedaudz pārdalīt svaru, bet tad, tuvojoties savam izlidošanas geitam, bijām spiesti vienu mazo somu iestūķēt lielajā- gandrīz neizdevās .

Mājās

Un uzreiz uz laukiem pakaļ sunim, tad nākamajā dienā uz otriem laukiem pakaļ kaķim.

Kaut kas nenoteiktā secībā, jeb 7 lietas par mani

• Mūzika Über Alles – nespēlēju (arī negribu), nedziedu (lai gan ir pamats domāt, ka dziedāmā rīkle ir), nelasu notis (nav īsti vajadzības, jo skat. iepriekš), bet klausos- daudz klausos un nepārtraukti turu ausis vaļā, lai atrastu kaut ko, ko paklausīties vēl. Kad biju maziņš, tāpat kā visi klausījos umc, umc, umc- apnika un sāka briesmīgi nepatikt. Tad iepatikās Aerosmith un vēl šis tas no sērijas, ilgi fanoju, bet secināju, ka pa jestru un vienkāršu. Tad vēstures skolotājs (paldies, skolotāj Liepiņ!) man atnesa kasetes ar Pink Floyd “Darks Side of the Moon” un Black Sabbath “Master of Reality”. Tad tik sākās Rezultātā- vidējais pilsonis nezin vismaz pusi no izpildītājiem un grupām, kas ir manā mūzikas kolekcijā. Liepiņam jāsaka paldies arī par svarīgo melomāna postulātu- visu nevar klausīties, jātaupa laiks un jāspecializējas
• Garais ceļš līdz C++ – 1995. gadā tiku pie interneta (Netscape 2.0 laiki). Tad tapa arī mana pirmā lapa, kuru izvietoju Geocities. Ar HTML ātri kļuva garlaicīgi, tāpēc sāku server side programmēšanu perl‘ā (PHP vēl bija bērnu autiņos). perl zināšanas vēlāk ļoti noderēja darbā, kas tad arī lielā mērā nodrošināja ilgstošu interesi par šo valodu. Tad ietājās periods, kad ierakšanās darbos, bitos un baitos, man palīdzēja saglabāt skaidru prātu. Lai būtu interesantāk rakties izdomāju nomainīt instrumentu- tā  C++ kļuva par manu galveno lāpstu, ar kuru roku vēljoprojām.
• Vecmāmiņa – Nekad neesmu gājis bērnu dārzā. Kamēr vecāki pa darbiem un māsa skolā, es dzīvojos ar vecmammu. Garlaicīgi nebija- brokastīs taisījām un ēdām kartupeļu pankūkas, “apaļos” kartupeļus un “bada” klimpas, ciemojāmies pie vecmammas draugiem, vasarā gājām lasīt tējas, ķērām kolorādo vaboles savā dārziņā, pa TV skatījāmies “В мире животных” un “Вокруг света”… Vecmamma vakaros strādāja kolhoza garažās par apkopēju- kamēr viņa uzkopa, es pētīju traktorus, mašīnas un citu lauku tehniku (dažādu izmēru un pielietojumu gadžeti man patika jau tolaik). Bērnībā nepagāja diena, kad es viņai nepaprasītu: “Cik Tev gadu?”, bet atbilde vienmēr bija “Tik, cik mežā stradu!”. Man, vienkārši, patika tas, kā viņa izrunāja vardu “stra(z)di”.
• Krievu valoda – Zinu to gandrīz tikpat ilgi, cik sevi atceros, lai gan pirmo reizi runāju ar cilvēku, kuram tā ir dzimtā valoda, kad man jau bija 16. Bērnībā mana iecienītākā izklaide bija filmu skatīšanās kopā ar vecākiem, bet toreiz tās visas bija krieviski. Tiklīdz es izdridēju kādu vārdu, kuru nezinu, jautāju mammai vai tētim, lai iztulko. Iesākumā jautāju diezgan bieži- brīnos kā mani vecāki to izturēja (sīkais kurš 50x stundā prasa “A ko tas nozīmē?” ).
• Londona – Tā ir pilsēta, kura uz mani atstāj narkotisku efektu. Šaubos, ka spētu tur dzīvot ilgstoši, bet laiku pa laikam man tā ir jāapmeklē. Urbānais bardaks, metro, “raibie” cilvēki, Leicester Square kinoteātri un Pizza Hut, Northern Line uz ierasto naktsmītni, Oyster Card zilie vāciņi, Portabello road market sestdienās, kaitinošie atdalītie ūdenskrāni, Thames un tās daudzie, man īpašie tilti, Poļu un Turku pārtikas veikaliņi, īsts BBC pa TV, Greenwich grāmatu veikaliņi, Regent’s Park dīķis, St. Katharine’s doki, Wetherspoon un pinte Guiness, Tube map…
• Foto prieks – Patīk bildēt savam priekam, bet, ja bildes patīk arī kādam citam, tad priecājos, ja nepatīk, tad nesatraucos. Neesmu profesionālis un nevēlos tāds būt! Bildējot visvairāk patīk tas, ka to darīt nav vienkārši- ir jāmācās, ir jāapdomā un jāpiedomā, bet reizēm jāpaspēj noķert un saglābt. Man ļoti nepatīk samākslots un pār-photoshop’ēts foto, nepatīk, ka cilvēki pozē, nepatīk, ka saka, lai nobildē to/šito, ienīstu HDR. Fotografēšana ir hobijs, ar kuru nevēlos pārcensties, lai tas pēc iespējas ilgāk man sagādātu prieku!
• Murgi – Bērniem parasti ir laba iztēle! Man arī bija- īpaši uz visādiem mošķiem un raganām, bet ar iztēli bija par maz, jo visi mošķi un ļaundari no pasakām un filmām, sāka uzrasties man sapņos. Bērnībā regulāri modos no murgiem, dažreiz  pat skrēju pie vecākiem, neskatoties, ka man bija kauns izrādīt bailes. Šie murgi mani nekad nav atstājuši- es vēl arvien redzu sapņus, kuri pārspēj šausmu filmas visos to aspektos. Viens gan ir mainījies- esmu pieradis un mani tie jau sen vairs nebiedē un nemodina. Tas tā nav tāpēc, ka tie man būtu kļuvuši saturiski pieņemami, bet gan tāpēc, ka ir izveidojusies spēcīga ne/realitātes izjūta.

E.

P.S. Visi tie, kuriem varētu piedāvāt turpināt septiņošanu, to jau sen ir izdarījuši

Virmo doma oktobrī doties uz Londonu- biļetes ir nopirktas, bet pārliecības, ka izdosies tur nokļūt īsti nav. Šodien secināju, ka vienā no paredzētajiem datumiem, Londonā būs Porcupine Tree koncerts. Šis koncerts jau kopš aprīļa ir izpārdots, bet ir izredzes tikt pie biļetēm pa “sūro piķi” no spekulantiem.

Will see…