Mūzika

• Gada grupa - King Creosote & Jon Hopkins (paldies Tomam);
• Gada albums - Diamond Mine no tiem pašiem čaļiem;
• Gada dziesma - Bats in the Attic no tiem pašiem čaļiem uz tā paša albuma;
• Gada atklājums no pagātnes - Days in the Trees – Mahler no No-Man;
• Gada dungotākā un neapnīkošākā dziesma Don’t Hate Me no Porcupine Tree;
• Gada populārākais mākslinieks Steven Wilson (dažādās inkarnācijās);
• Gada paziņojums – Black Sabbath apvienošanās;

Manās acīs viņi tikpat nozīmīgi kā King Crimson un Pink Floyd, bet, tai pat laikā, daudz mīļāki. Ja man būtu jāatbild, kurš ir mans iecienītākais modernās mūzikas žanrs, tad tas noteikti būtu Progressive Rock, bet Black Sabbath un Ozzy Osbourne ir palikuši kā mana citas mūzikas klausīšanās laika esence (žetons tiem, kas saprata šī teikuma beigas).

Šī apvienošanās ir kas tāds, ko nevar laist garām!

Gada dziesma

• Porcupine Tree – Russia on Ice (2000) Live @ Paris;

Gada albums

• Porcupine Tree – The Incident;

Gada koncerts

• Porcupine Tree – The Incident Live @ Paris;

Gada nekoncerts

• Depeche Mode – Tour of the Universe;

Gada videoklips

• Steven Wilson – Harmony Corine;

Gada ceļojums

• Sardīnija;

Gada izklaide

• Braukšana ar velosipēdu pa Parīzi naktī (Vélib’);

Gada pastaiga

• Regents Park, London;

Gada seriāls

• BBC dabas filmu sērija Life;

Gada stulbākā filma

• G.I. Joe;

Gada spēle

• Assassins Creed II;

Gada pienākums

• Vedējtēvs;

Gada murgs

• Latvijas žurnālistika;

Gada “superīgākais” notikums

• Suņuks Rūdis

Gada auto (speciāli priekš TO)

• SAAB;

The Incident

Tiekot pie šī Porcupine Tree albuma, es jau zināju, ka došos uz koncertu Parīzē un zināju, ka koncerta pirmajā daļā tiks spēlēts albuma 1. disks. Tātad bija “uzdevums” ! Lai varētu labāk izbaudīt koncertu, vajadzēja pamatīgi iepazīt albumu, ko arī cītīgi mēģināju panākt.

Pirmais iespaids- ļoti “Porkupainisks”, nekādu pārsteigumu. Nekad īsti nav skaidrs- vai tas ir labi vai slikti, jo bez pārsteigumiem ir nedaudz garlaicīgi, bet, ja pārsteigums neizdodas, tad šķiet, ka esi piemānīts.

Atkārtoti klausoties un iepazīstot nianses, albums kļuva arvien baudāmāks… līdz godīgi varu teikt, ka tas man patīk. Jāpiebilst, ka iepriekšējais albums Fear of a Blank Planet man patika krietni vairāk, bet, savukārt, šis man šķiet spēcīgāks par Deadwing.

Pēdējo 4 studijas albumu (jaunās ēras) kontekstā:

In Absentia (2002)
Deadwing (2005)
Fear of a Blank Planet (2007)
The Incident (2009)

Šī albuma vērtību manās acīs (drīzāk gan ausīs), neapšaubāmi, ceļ koncerts Parīzē, bet par to turpinājumā .

Albuma dziesmu saraksts

Parīze 13. oktobris

17:00 sēžam l’Olympia kafejnīcā (blakus ēkā) un ēdam vakariņas, bet man apetītes īsti nav- sākas satraukums par gaidāmo koncertu. 17:30 iestājamies rindā. 18:00 dodos pie kasēm, lai paņemtu savas biļetes, un dodos atpakaļ uz rindu. Visus sāk laist iekšā – viss mierīgi un bez drūzmēšanās. Nopērku koncertturnejas krekliņu un dodamies nolikt virsdrēbes garderobē. Tas viss lēnām un nesteidzoties. Ieejot koncertzālē, mierīgi tiekam līdz kādai sestajai stāvētāju rindai. Piesēžam zemē un gaidam. Gaidam vēl un tā ~1h līdz 19:30. Viss satumst, pieceļamies kājās. Redzamība vēl joprojām laba . Gaidam Robertu!

Robert Fripp

Lēnām, pieklibojot uz skatuves iznāk Roberts Frips un sasveicinās ar publiku. Gaišāks nepaliek- Frips, kā vienmēr, kautrīgi slēpjas pustumsā. Šoreiz gan viņu var redzēt, jo acis ir pieradušas, bet 2003. gada King Crimson koncertā Rīgā viņš bija praktiski neredzams- uz pārējo izgaismoto grupas biedru fona bija redzams tikai viņa siluets.

Nebiju viņu pilnīgi vienu  dzirdējis (kaut kā esmu apgājis viņa solo darbus)- beidzot radās izdevība saprast, kāds ir viņa tīrais ieguldījums King Crimson skaņā. Fripam saspēle notika pašam ar sevi izmantojot savas Frippertronics mūsdienu inkarnāciju Soundscapes, kas būtībā ir neliela fragmenta ierakstīšana, atskaņošana ciklā un spēlēšana tam vēl pa virsu, tā klājot muzikālos slāņus vienu otram virsū. Rezultāts ir patīkama un viegli hipnotiska drūmu noskaņu mūzika. Skaisti, bet nav īsti priekš manis.

Pēc šī improvizētā, ar dažiem KC motīviņiem papildinātā snieguma Roberts Frips, tik pat kautrīgi, kā uznāca uz skatuves, atvadījās un atstāja skatuvi.

Porcupine Tree

Pēc neilgais pauzes un rosīšanās, uz skatuves iznāk visi Porcupine Tree dalībnieki un lielais šovs var sākties .

Publika

Ja kādam šķiet, ka latviešu publika ir kūtra, aizbrauciet uz kādu koncertu Parīzē. Mēs, salīdzinot ar viņiem, esam karstasinīgākā publikā pasaulē! Pat pie pašas skatuves viņi stāv tādās rindās, ka tur varētu iespraukties vēl kāds cilvēks. Sejas izteiksmes ir nemainīgas, nekādas galvu šūpošanas ritmā. Kad Stīvens Vilsons (Steven Wilson) pienāk tuvāk, lai spēlētu uz publiku- nekādu izmaiņu. Bez mums, aizrautīgi fanoja vēl tikai viens skatītājs .

Pirms paša sākuma, cilvēkiem, kas stāvēja mums priekšā, pielīda priekšā panku pārītis un sabojāja skatu uz publiku. Es biju vienīgais “ļaunais”, kas mēģināja viņu aizdzīt prom, bet, tā kā atbalstu no citiem neguvu, viņi tur palika . Ja vēl viņi būtu lielie fani, bet nekā- stāv un drūmi blenž (arī otrajā daļā).

Ну почему о грустном… koncerta otrajā daļā, kad sāka skanēt pazīstamāki gabali, publika sāka atdzīvoties un grupa varēja saņemt sen pelnīto atbalstu .

Saturs

Koncerts sastāvēja no 2 daļām. Pirmajā daļā grupa izpildīja visu The Incident pirmo CD no sākuma līdz beigām. Tā kā šis ir pilnīgi jauns albums (izdots š.g. 14. septembrī), tad ir daļēji attaisnojams publikas lēnīgums- lielākajai daļai klausītāju albums bija vēl pilnīgi svešs. Lai gan man ir pierādījumi, ka visu koncertu var izbaudīt arī cilvēks, kurš īsti nepārzin PT daiļradi ! Tā kā es jau biju gatavojies šai koncerta daļai- man patika, ļoti patika. Šī 1 CD koncerta izpildījums bija tik labs, ka man arī studijas ieraksts iepatikās vēl vairāk. Klausoties PT dzīvajā, kļūst skaidrs, ka viņi uz skatuves ir krietni pārāki nekā tas, ko dzirdam studijas ierakstā. Tiešs kontakts ar klausītāju un nepārproducētā skaņa dara savu .

Otrajā daļā PT spēlēja skaņdarbus no albumiem Lightbulb Sun (2000), In Absentia (2002), Deadwing (2005), Fear of a Blank Planet (2007), Nil Recurring EP (2007) un The Incident (2009). Kā sarakstā redzams, lielākā daļa dziesmu bija no viņu populārākā albuma In Absentia. Tā kā ar šo albumu es sāku klausīties PT, tad tas bija ļoti patīkami. Koncerta vecākais un viens no maniem mīļākajiem gabaliem- Russia on Ice bija vienkārši über fantastisks , bet visi pārējie vienkārši fantastiski

Humors

Dialogs ar publiku tik precīzi, cik atmiņa ļauj atcerēties

VerdiKc

Varbūt, visu šo lasot, jau pamanīji, ka koncerts man patika . Varēju uzrakstīt arī īsāk: Megakruts koncerts- viens no 6 megakrutajiem koncertiem (skat. “Ze Plauktiņš“), kuros es esmu bijis! Viennozīmīgs !

Koncerta dziesmu saraksts

Iepriekš par šo jau te un te.

Tikko kļuva zināms, ka Depeche Mode ir atcēlusi savu koncertu Rīgā. Žēl, jo biju sācis jau noskaņoties uz šo pasākumu (te), bet tagad nāksies pagaidīt.

Protams, ka labāk pagaidu, kamēr David Gahan atveseļojas, nekā, ka viņš nevesels kāpj uz skatuves (vairāk gan savtīgu iemeslu dēļ- pagaidīt ir vieglāk, nekā klausīties koncertu, kuram nav 100% atdeve). Lai veseļojas!

Gatavojoties Depeche Mode koncertam, iepazinos ar viņu jauno gara darbu “Sounds of the Universe“. Pirms koncerta to ir vērts noklausīties, jo šajā tūrē ~ no 22 dziesmām 7 ir no jaunā albuma.

Nav šaubu, ka koncertu vieglāk baudīt, ja dziesmas ir zināmas un tām var dungot līdzi. Tiesa gan, pārs reizes esmu kļūdījies, neilgi pirms koncerta klausoties studijas ierakstus, bet ir aizdomas, ka šis nebūs tas gadījums

Pats šī albuma pirkšanas process bija neliels eksperiments- iegādājos to caur iTunes. Tas ir ērti, ātri, vienkārši, bet kastītes un bukleta trūkums nedaudz skumdina. Protams, ikdienā tik un tā nesanāk skatīt un turēt rokās nedz albumu iepakojumus, nedz pašus diskus, jo visa mūzika, ko klausos, ir pārtaisīta par “incredible mp3″, lai varētu to klausīties uz kādas līdzi nēsājamas  ierīces.

Atgriežoties pie paša albuma, jāsaka, ka esmu nedaudz vīlies. Tas nebūt nav tāpēc, ka “Sounds of the Universe” būtu slikts albums, bet gan tieši tāpēc, ka tas “nav slikts”. Albumā ir pilnīgi viss, kas nepieciešams labam albumam, izņemot vienu svarīgu sastāvdaļu- trūkst aizrautības, kas spētu aizraut mani kā klausītāju. Šķiet, ka visam albumam cauri iet tāds kā nogurums, bet, varbūt, tas ir kādu īpašu ķīmisku vielu trūkums “Depeche Mode” organismā…

Baudāms (ja skan), kvalitatīvs;
Nemotivē klausīties (ja neskan, tad nav vēlmes klausīties);

Izteikts kvadrātiņos tas būtu

Kaut kas nenoteiktā secībā, jeb 7 lietas par mani

• Mūzika Über Alles – nespēlēju (arī negribu), nedziedu (lai gan ir pamats domāt, ka dziedāmā rīkle ir), nelasu notis (nav īsti vajadzības, jo skat. iepriekš), bet klausos- daudz klausos un nepārtraukti turu ausis vaļā, lai atrastu kaut ko, ko paklausīties vēl. Kad biju maziņš, tāpat kā visi klausījos umc, umc, umc- apnika un sāka briesmīgi nepatikt. Tad iepatikās Aerosmith un vēl šis tas no sērijas, ilgi fanoju, bet secināju, ka pa jestru un vienkāršu. Tad vēstures skolotājs (paldies, skolotāj Liepiņ!) man atnesa kasetes ar Pink Floyd “Darks Side of the Moon” un Black Sabbath “Master of Reality”. Tad tik sākās Rezultātā- vidējais pilsonis nezin vismaz pusi no izpildītājiem un grupām, kas ir manā mūzikas kolekcijā. Liepiņam jāsaka paldies arī par svarīgo melomāna postulātu- visu nevar klausīties, jātaupa laiks un jāspecializējas
• Garais ceļš līdz C++ – 1995. gadā tiku pie interneta (Netscape 2.0 laiki). Tad tapa arī mana pirmā lapa, kuru izvietoju Geocities. Ar HTML ātri kļuva garlaicīgi, tāpēc sāku server side programmēšanu perl‘ā (PHP vēl bija bērnu autiņos). perl zināšanas vēlāk ļoti noderēja darbā, kas tad arī lielā mērā nodrošināja ilgstošu interesi par šo valodu. Tad ietājās periods, kad ierakšanās darbos, bitos un baitos, man palīdzēja saglabāt skaidru prātu. Lai būtu interesantāk rakties izdomāju nomainīt instrumentu- tā  C++ kļuva par manu galveno lāpstu, ar kuru roku vēljoprojām.
• Vecmāmiņa – Nekad neesmu gājis bērnu dārzā. Kamēr vecāki pa darbiem un māsa skolā, es dzīvojos ar vecmammu. Garlaicīgi nebija- brokastīs taisījām un ēdām kartupeļu pankūkas, “apaļos” kartupeļus un “bada” klimpas, ciemojāmies pie vecmammas draugiem, vasarā gājām lasīt tējas, ķērām kolorādo vaboles savā dārziņā, pa TV skatījāmies “В мире животных” un “Вокруг света”… Vecmamma vakaros strādāja kolhoza garažās par apkopēju- kamēr viņa uzkopa, es pētīju traktorus, mašīnas un citu lauku tehniku (dažādu izmēru un pielietojumu gadžeti man patika jau tolaik). Bērnībā nepagāja diena, kad es viņai nepaprasītu: “Cik Tev gadu?”, bet atbilde vienmēr bija “Tik, cik mežā stradu!”. Man, vienkārši, patika tas, kā viņa izrunāja vardu “stra(z)di”.
• Krievu valoda – Zinu to gandrīz tikpat ilgi, cik sevi atceros, lai gan pirmo reizi runāju ar cilvēku, kuram tā ir dzimtā valoda, kad man jau bija 16. Bērnībā mana iecienītākā izklaide bija filmu skatīšanās kopā ar vecākiem, bet toreiz tās visas bija krieviski. Tiklīdz es izdridēju kādu vārdu, kuru nezinu, jautāju mammai vai tētim, lai iztulko. Iesākumā jautāju diezgan bieži- brīnos kā mani vecāki to izturēja (sīkais kurš 50x stundā prasa “A ko tas nozīmē?” ).
• Londona – Tā ir pilsēta, kura uz mani atstāj narkotisku efektu. Šaubos, ka spētu tur dzīvot ilgstoši, bet laiku pa laikam man tā ir jāapmeklē. Urbānais bardaks, metro, “raibie” cilvēki, Leicester Square kinoteātri un Pizza Hut, Northern Line uz ierasto naktsmītni, Oyster Card zilie vāciņi, Portabello road market sestdienās, kaitinošie atdalītie ūdenskrāni, Thames un tās daudzie, man īpašie tilti, Poļu un Turku pārtikas veikaliņi, īsts BBC pa TV, Greenwich grāmatu veikaliņi, Regent’s Park dīķis, St. Katharine’s doki, Wetherspoon un pinte Guiness, Tube map…
• Foto prieks – Patīk bildēt savam priekam, bet, ja bildes patīk arī kādam citam, tad priecājos, ja nepatīk, tad nesatraucos. Neesmu profesionālis un nevēlos tāds būt! Bildējot visvairāk patīk tas, ka to darīt nav vienkārši- ir jāmācās, ir jāapdomā un jāpiedomā, bet reizēm jāpaspēj noķert un saglābt. Man ļoti nepatīk samākslots un pār-photoshop’ēts foto, nepatīk, ka cilvēki pozē, nepatīk, ka saka, lai nobildē to/šito, ienīstu HDR. Fotografēšana ir hobijs, ar kuru nevēlos pārcensties, lai tas pēc iespējas ilgāk man sagādātu prieku!
• Murgi – Bērniem parasti ir laba iztēle! Man arī bija- īpaši uz visādiem mošķiem un raganām, bet ar iztēli bija par maz, jo visi mošķi un ļaundari no pasakām un filmām, sāka uzrasties man sapņos. Bērnībā regulāri modos no murgiem, dažreiz  pat skrēju pie vecākiem, neskatoties, ka man bija kauns izrādīt bailes. Šie murgi mani nekad nav atstājuši- es vēl arvien redzu sapņus, kuri pārspēj šausmu filmas visos to aspektos. Viens gan ir mainījies- esmu pieradis un mani tie jau sen vairs nebiedē un nemodina. Tas tā nav tāpēc, ka tie man būtu kļuvuši saturiski pieņemami, bet gan tāpēc, ka ir izveidojusies spēcīga ne/realitātes izjūta.

E.

P.S. Visi tie, kuriem varētu piedāvāt turpināt septiņošanu, to jau sen ir izdarījuši

Keith Emerson Band featuring Marc Bonilla

Autori Keith Emerson un Marc Bonilla (izņemot Malambo no argentīniešu komponista Alberto Ginastera baleta Estancia).

–

Nu jau kādu laiku diezgan intensīvi klausos Keith Emerson un viņa grupas jauno albumu “featuring Marc Bonilla“. 23.08.2008 biju arī uz šī albuma atbalsta tūres koncertu Rīgas Kongresu Namā. Vairākas jaunā albuma kompozīcijas dzirdēju jau toreiz un tas ļāva sagaidīt šo albumu bez bažām. Un tiešām albums neliek vilties, drīzāk pat pārsteidz vēl vairāk.

Riskēšu sarūgtināt ELP puritāņus, bet man jāpiekrīt (Jc), ka šī grupa skan labāk nekā ELP jebkad ir skanējuši. Tas nav talantu atšķirības dēļ, bet gan tāpēc, ka Keith Emerson Band ir tieši par vienu cilvēku (instrumentu) vairāk. Talantīgai četru cilvēku grupai ir ievērojamas priekšrocības, lai radītu pilnīgāku skanējumu plašākā diapazonā, nekā grupai, kurā ir tikai trīs talanti. Es esmu ļoti liels ELP cienītājs, bet tas, ko spēj dot ceturtais cilvēks, kā arī gadu desmitiem ilgā tehnoloģiju attīstiba, ir patiesi pārsteidzoši!

Šis jaunais albums ir sarakstīts vislabākajās progressive rock tradīcijās, ieskaitot faktu, ka šis ir tematiskais albums, kura pirmās piecpadsmit kompozīcijas ir veltītas spoku leģendai The House Of Ocean Born Mary. Vēl viena progressive rock iezīme- nekautrēšanās izmantot visu jauno, lai radītu vēl bagātāku skaņu.

Šis albums ir meistarīgi sabalansēts no keyboard driven (tads nu Emersons ir) līdz guitar driven rokam (ne velti Marc Bonilla ir albuma nosaukumā). Bet, protams, nav tāda brīža, kad aizmirstos par Emersonu- viņš to nekad nav pieļāvis (atcerieties Lucky Man finālu). Paskatoties uz skaņdarbu autoriem, ir aptuveni skaidrs, kurš konkrētajā skaņdarbā būs vadošais- Emersons (taustiņi) vai Bonilla (vokāls || ģitāra), bet svarīgi, ka, neatkarīgi no tā, instrumenti vienmēr viens otru papildina.

Jūsmot par katru grupas dalībnieku atsevišķi nav jēgas, jo tāpat ir skaidrs, ka Emersons ir spējīgs sameklēt ārkārtigi talantīgu grupu un Marc Bonilla gadījumā arī spēcīgu līdzautoru. Pieminēšu tikai vārdus Travis Davis (bass) un Tony Pia (bungas), kuri tāpat kā Marc Bonilla ir salīdzinoši jauni amerikāņi, kuri savas prasmes ir spējuši pierādīt jau iepriekš.

Emersons ir 100% Emersons, Bonilla ir 100% 70to gadu fans ar balsi, kas ir pārsteidzoši līdzīga Greg Lake balsij. Ir tikai loģiski, ka jaunajā sastāvā un jaunajā gadsimtā mēs iegūstam ELP on steroids, bet tas ir tieši tas, ko man vajadzēja. Pateicoties tam, šogad esmu bijis fantastiskā, fantastiskā, fantastiskā koncertā un ticis pie gada mīļākā albuma!

Verdikts: ELP on steroids